Autobusa salona klusumu šajā pēcpusdienā pārtrauca tikai motora dūkoņa un vienmuļā riepu švīkāšana pa slapjo ceļa segumu. Tā kā pasažieru bija ļoti maz – dažas vientuļas figūras, kas sēdēja pie logiem – man ātri kļuva garlaicīgi.
Es biju ieslīdzis savās domās, bet drīz vien sāku vienkārši vērot apkārtējos un ceļa ainas, kas slīdēja garām. Parasti šāda ikdienas rutīna nesniedz nekādus notikumus, bet šodienas brauciens izrādījās pārsteigumu pilns.
Pie kādas pieturas, kas bija izvietota pie vecas koka māju rindas, iekāpa gados veca kundze. Viņas gaitā bija jūtams zināms smagums, un viņas izskats liecināja par cienījamu vecumu – domāju, ka viņai noteikti varēja būt ap astoņdesmit gadiem. Viņas acis bija sirsnīgas, bet tajās bija redzama arī neliela piesardzība un pieticība.
Lasi arī: Šajā Latvijas novadā piesakoties līdz 28.decembrim jūsu kontā tiks ieskaitīts Ziemassvētku pabalsts
Ar lēnu, bet apņēmīgu kustību viņa ar nelielām pūlēm no dziļas kabatas izvilka salocītu kabataslakatiņu. Šis lakatiņš, kas, šķiet, bija izmantots kā maza naudas glabātuve, tika atlocīts, atklājot dažas sīknaudas un papīra banknotes. Ļoti uzmanīgi, ar tādu pašu rūpību, kādā juvelieris novērtē dārgakmeņus, viņa sāka nesteidzīgi skaitīt naudu. Katra monēta tika rūpīgi pārbaudīta. Kad beidzot bija sakrājusi tieši precīzu summu biļetei, viņa to sniedza šoferim. Pēc tam viņa laipni palūdza viņu apstāties nākamajā pieturā, kur viņa vēlējās izkāpt.
Pārsteidzošs Pavērsiens
Šajā brīdī notika tas, kas pārsteidza pilnīgi visus. Šofers naudu neņēma. Viņa reakcija bija negaidīta un, atklāti sakot, mulsinoša. Viņš mirkli klusēja, paskatījās uz kundzi ar dziļu, patiesi sirsnīgu skatienu. Tad, nepasakot ne vārda, viņš izvilka savu maku un palūdza kundzei pagaidīt dažas minūtes. Tad viņš pilnībā izkāpa no autobusa, atstājot pārējos pasažierus pilnīgā neizpratnē. Kādēļ viņš tā rīkojās? Ko viņš darīja?
Šoferis, demonstrējot pārsteidzošu steigu, ātri ieskrēja tuvējā mazā pārtikas veikalā. Mēs visi skatījāmies pa logu, mēģinot saprast notiekošo. Drīz vien viņš atgriezās ar pilnu maisu, kas bija piepildīts ar pārtikas produktiem – acīmredzot, viņš bija nopircis pienu, krējumu, svaigu maizi un nelielu gabalu gaļas. Mēs visi sākām aktīvi interesēties par šo neparasto pirkumu.
Viņš piegāja pie kundzes un pasniedza viņai maisu. Kundze, sajutusi acīmredzamu neērtības sajūtu un pazemību, sākotnēji atteicās to ņemt. Viņa klusi un ar cieņu teica, ka no savas mazās pensijas naudiņas viņai jau pietiekot visam nepieciešamajam. Tomēr šoferis neapstājās. Redzot, ka kundze turpina atturēties, viņš beigās uzspieda viņai paņemt maisiņu, norādot ar stingru, bet labestīgu toni, ka, ja viņa to nepieņemšot, viņš to vienkārši izmetīšot ārā. Šī dīvainā ultimāta dēļ vecmāmiņa beidzot piekrita un, acīmredzami aizkustināta, izteica sirsnīgu pateicību par šādu negaidītu un neizskaidrojamu rīcību.
Patiesā Atbilde
Šoferis atkal apsēdās savā krēslā un gatavojās atsākt braucienu. Tieši tajā brīdī kāda jauna pasažiere, kura, šķiet, bija steigusies un neiecietīga, neizturēja un skaļi izteicās: “Vai tiešām bija tā vērts tērēt mūsu laiku un vēl kavēt mūs šādi? Mēs visi kavējamies!” Viņas balss tonī bija jūtams kairinājums un necieņa.
Un tad notika kas patiesi iespaidīgs, kas deva visai situācijai dziļu morālu nozīmi.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
